Termoplastiskie elastomēri -saīsināti kā TPE vai TPR (kas apzīmē *termoplastisko gumiju*)-ir elastomēru klase, kam piemīt gumijai{2}}līdzīga elastība istabas temperatūrā, vienlaikus spējot plastiski veidot paaugstinātā temperatūrā. Strukturāli termoplastiskiem elastomēriem ir raksturīgi atšķirīgi sveķu segmenti un gumijas segmenti, kas savienoti ar ķīmiskām saitēm; sveķu segmenti veido fiziskus šķērssavienojuma punktus, izmantojot starpmolekulāros spēkus, savukārt gumijas segmenti kalpo kā ļoti elastīgas ķēdes, kas piešķir materiālam elastību. Fiziskā šķērssaistīšana plastmasas segmentos tiek pakļauta atgriezeniskas izmaiņas, reaģējot uz temperatūras svārstībām, tādējādi piešķirot termoplastiskajiem elastomēriem plastmasai raksturīgās apstrādes īpašības. Līdz ar to termoplastiskie elastomēri apvieno vulkanizētas gumijas fizikālās un mehāniskās īpašības ar termoplastiskās plastmasas apstrādes iespējām; tie pārstāv jaunu polimēru materiālu klasi, kas atrodas starp gumijām un sveķiem, un tos bieži dēvē par "trešās{8} paaudzes gumiju".
Kopš Bayer pirmo reizi sintezēja termoplastisko poliuretānu (TPU) 1958. gadā, TPE joma ir piedzīvojusi strauju attīstību. Šis pieaugums bija īpaši paātrināts pēc tam, kad 1963. gadā parādījās uz stirola -balstīti termoplastiskie elastomēri, kas ir pagrieziena punkts, kas noveda pie pakāpeniskas TPE sintēzes teorētisko ietvaru pilnveidošanas un to pielietojuma jomu ievērojamas paplašināšanas.